"Kur tas viss sākās
1987. gadā Trinitijas apgabala probācijas departaments lūdza mani vadīt mūsu apgabala probācijas programmā iesaistīto bērnu grupu. Divas reizes nedēļā triju mēnešu garumā man būtu jābūt ar viņiem, kamēr departaments strādāja ar jauniešu vecākiem.
Sapratu, ka esmu pilnīgi nesagatavots, lai strādātu ar šiem bērniem. Jau pirmajā vakarā manā uzraudzībā bija 37 vidusskolēni, kas vairāk kā divas stundas kopā spēlēja volejbolu vai basketbolu. Toreiz izšķīru piecus dažādus kautiņus. Vēl es atklāju, ka šiem pusaudžiem nav nekādas morāles. Viņu dzīvēs neviens nebija ielicis nekādas pamatzināšanas par to, kā vajadzētu uzvesties ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tas bija šausmīgs un biedējošs sākums.
Beidzot pienāca puslaiks. Visi bērni apsēdās uz parka soliem ļodzīgajā metāla konstrukciju sporta zālē. Kamēr viņi tur tādi dusmīgi un nepacietīgi sēdēja, gaidīdami, kad atsāksies spēles, es dalījos ar Līdzību par gredzenu, ko tajā vakarā, dodoties uz sporta zāli, man bija devis Tas Kungs (to atstāstu 1.nodaļā). Es biju tik ļoti satraucies, ka knapi spēju parunāt; bet, kamēr es stāstīju līdzību, viņu nepacietība lēnām izgaroja, atklājot ievainotas un izsalkušas sirdis.
Neviens nekad nespētu iedomāties, ka šie jaunie cilvēki alka uzzināt patiesību par savu seksualitāti. Ārēji viņi bija spēcīgi un rupji. Spēlējot basketbolu, viņi tvarstīja viens otru aiz kājstarpēm un apsaukājās ar visneķītrākajiem lamu vārdiem, kādus vien var iedomāties. Bet, kad es dalījos ar stāstu, viņi visi sāka raudāt. Sākumā viņi bija apmulsuši un centās noslēpt savas asaras, bet, stāstam turpinoties, daudzi no viņiem jau raudāja atklāti. Viņu reakcija mani ļoti aizkustināja. Kad savu stāstāmo biju beidzis, viņi vienkārši sēdēja pilnīgā klusumā. Mēs visi varējām sajust tādu kā pārdabisku bijību. Pār mums kā neredzama sega bija pārklājies svēts klusums." (Kriss Valotons)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru