Neliels ieskats grāmatā "Morālā revolūcija".
Bojāejas priekšvakarā
Tā bija auksta novembra diena Atlantā. Tikko bija noslēgusies nogurdinoša konference, un es ārkārtīgi gribēju nokļūt mājās. Es tiku cauri drošības dienestam un iekāpu lidmašīnā, cerēdams starp svešiniekiem netraucēti atpūsties. Es atradu savu vietu, sakārtoju savas mantas un beidzot atlaidos krēslā. Piesprādzēdamies es silti uzsmaidīju man blakus sēdošam maza auguma pusmūža vīrietim, bet oficiāli nesasveicinājos. Viņš pastiepa roku un iepazīstināja ar sevi. Es arī nosaucu savu vārdu un cerēju, ka ar to viss beigsies. Taču izskatījās, ka vīrietim ļoti gribējās parunāties, un viņš neatlaidīgi turpināja uzdot jautājumus par manu nodarbošanos un galamērķi.
Kad vīrietis atklāja, ka esmu mācītājs, viņš visai uzsvērti darīja man zināmu, ka ir liberāls ateists, ebreju uzņēmējs. Viņš izskatījās pārsteigts, kad es ignorēju nepārprotamo uzaicinājumu ar viņu diskutēt. Es vienkārši piekrītoši pamāju ar galvu, akceptēdams viņa nostāju. Viņš turpināja, stāstīdams, ka viņa uzņēmums ražo ortopēdiskos apavus cilvēkiem, kam ir problēmas ar pēdām, taču šī nodarbošanās nekad nav bijusi ienesīgs peļņas avots.
“Es kādreiz esmu bijis uzņēmējdarbības konsultants,” es atbildēju cerībā, ka šis kopējais temats mazinās mūsu starpā radušos spriedzi. Viņš patiesi ļoti priecājās, ka var parunāt par savu biznesu, un, mūsu sarunai turpinoties, es sāku izklāstīt biznesa plānu, kā viņa uzņēmums varētu kļūt daudz ienesīgāks. Viņš izņēma no mapes bloknotu un sāka rakstīt piezīmes. Pēc trim stundām un desmit pierakstītām piezīmju lapām manam draugam bija sīki izstrādāts plāns, kā viņa neveiksmīgais bizness varētu nest peļņu. Viņš bija tik ļoti sajūsmināts, ka pateicībā noteikti gribēja izgatavot man kurpes pēc individuāla pasūtījuma – un tā bija visai zīmīga 2500 dolāru vērta dāvana.
Tad notika kaut kas pilnīgi traks. Viņa sejas izteiksme pārmainījās, it kā šis vīrs tikko būtu atcerējies, ka ir liberāls ateists, un sajustos slikti, ka izturējies pret mani draudzīgi. Viņš pēkšņi jautāja: “Ko jūs domājat par abortiem?” Es varēju sajust lidmašīnā augošo spriedzi. Es noliecu galvu, saprazdams, ka mums ir ļoti atšķirīga dzīves vērtību sistēma. Tad es kādu brīdi domāju, kā atbildēt uz viņa jautājumu.
“Jūs esat ebrejs, vai ne?” es pajautāju.
“Jā,” viņš, it kā aizsargādamies, atbildēja. “Es jums jau teicu, ka esmu!”
“Vai zināt, kā Hitlers pārliecināja vāciešus iznīcināt vairāk nekā sešus miljonus jūsu ebreju senču?” Vīrietis cerīgi skatījās uz mani, tāpēc es turpināju. “Hitlers pārliecināja viņus, ka ebreji nav cilvēki, un tad iznīcināja jūsu ļaudis kā žurkas.”
Es redzēju, ka esmu piesaistījis viņa uzmanību, tādēļ turpināju. “Vai jūs saprotat, kā amerikāņi paverdzināja, mocīja un nogalināja miljoniem afrikāņu? Mēs pasludinājām, ka viņi nav cilvēki, tādējādi mūsu konstitūcija uz viņiem neattiecās, un tad mēs izturējāmies pret viņiem sliktāk nekā pret dzīvniekiem.”
“Un kā ar Amerikas kontinenta pamatiedzīvotājiem?” es neatlaidīgi turpināju. “Vai varat iedomāties, kā mēs panācām, ka indiāņus medīja kā savvaļas dzīvniekus, izdzina no viņu zemēm, nodedzināja viņu ciemus, izvaroja viņu sievietes un noslaktēja viņu bērnus? Vai jums ir kaut mazākā sajēga, kā parastus cilvēkus var padarīt par nežēlīgiem slepkavām?”
Kamēr es formulēju savu domu, mans ebreju draugs bija kluss un viņa acis bija asaru pilnas. “Mēs likām cilvēkiem noticēt, ka Amerikas pamatiedzīvotāji ir savvaļas mežoņi, nevis īsti cilvēki. Tad mēs bez sirdsapziņas pārmetumiem par izdarītajām ļaundarībām varējām izturēties pret viņiem rupji un nežēlīgi! Vai tagad jūs saprotat, kā mēs esam pārliecinājuši mātes nogalināt savus bērniņus? Mēs izmantojām vārdu auglis, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “atvase, pēcnācējs”, un piešķīrām tam jaunu definīciju, lai pierādītu, ka nedzimis bērniņš nav cilvēks. Mātēm mēs pateicām: “Tas, kas ir jūsu klēpī, nav īsts bērniņš; tas ir auglis, audi, kas dažas sekundes pirms izkļūšanas no dzemdes pārtop par cilvēcisku būtni.” Tādējādi mēs varējām apgalvot, ka tikai viens cilvēks ir tiesīgs lemt par aborta izdarīšanu, un tad pārliecinājām mātes, ka sievietēm ir tiesības atbrīvoties no embrionālajiem audiem, proti, pārtraukt sava bērniņa dzīvības procesu. Mūsu konstitūcija nespēj aizstāvēt nedzimušos, jo viņi nav īsti cilvēki. Viņi ir tikai nedzīvas audu piciņas.”
Tagad pār viņa vaigiem ritēja asaras. Es ieskatījos viņam acīs un teicu: “Jūsu tautieši, Amerikas pamatiedzīvotāji un afroamerikāņi varētu kļūt par dižākajiem nedzimušo aizstāvjiem visā pasaulē. Galu galā jūs zināt, kā tas ir, kad sabiedrība maina jūsu statusu, lai pēc tam varētu jūs iznīcināt kā rasi. Taču ironiski ir tas, ka šajā valstī augstākais abortu skaits ir novērojams tieši jūsu rases pārstāvēm! Kāds joprojām cenšas iznīdēt jūsu tautu, un jūs to pat nenojaušat. Vārdi ir mainīti, bet sižets ir palicis tas pats!”
Beidzot viņš to vairs nespēja izturēt. Viņš izsaucās: “Es nekad iepriekš neesmu neko tamlīdzīgu dzirdējis! Es esmu kopā ar nepareizajiem cilvēkiem. Mani ir vazājuši aiz deguna!”
Grāmatu var iegādāties grāmatnīcās vai rakstot uz epastu tevamantojums@gmail.com . Drīzumā tā būs pieejama arī elektroniski.
N.
