Īss ieskats grāmatā:
"Kad iegāju viesistabā, starp trim maniem mazbērniem, kas cīkstējās uz grīdas, tikko bija uzliesmojis strīds.
Piecus gadus vecais Elija kliedza: „Es esmu Zirnekļcilvēks,” un izšāva iedomātu tīklu uz Īzaku, kuram bija 4 gadi.
Īzaks protestēja: „Es esmu Zirnekļcilvēks!”
„Nē, tu nevari būt Zirnekļcilvēks,” Elija neatlaidīgi uzstāja, lai nostiprinātu sava stāvokļa pārākumu pār jaunāko brālēnu. „Es jau esmu Zirnekļcilvēks! Tu vari būt Supermens!”
Tieši tad Railija, Elijas trīs gadus vecā māsiņa, iesaucās: „Es gribu būt Zirnekļcilvēks! Es gribu būt Zirnekļcilvēks!”
Elija stingrā balsī noteica: „Railij, tev jābūt kādam citam! Tu nevari būt Zirnekļcilvēks! Es jau esmu Zirnekļcilvēks!”
„Papa!” viņa ieraudājās. „Elija nedalās. Viņš nespēlē godīgi! Viņš neļauj man būt Zirnekļcilvēkam!”
„Railij,” es teicu, paņemdams viņu rokās, „kāpēc lai tu nebūtu Brīnumsieviete? Brīnumsieviete var uzveikt Zirnekļcilvēku, un viņa ir skaista tāpat kā tu.”
„Nu, labi,” viņa atbildēja, kamēr slaucīju viņas asaras.
Novērodams savu septiņu mazbērnu spēles, esmu pamanījis vienu lietu – viņi nekad necīnās par to, kurš būs atkritumu izvedējs. Viņi strīdas par skaistās princeses, Betmena, Zirnekļcilvēka, Supermena vai cita supervaroņa lomu, no kuriem dažus neesmu pat dzirdējis. Taču viņi nekad neķildojas par „neveiksminieka” lomu.
Katrs no mums kādā dzīves jomā esam alkuši pēc diženuma, vēlēdamies, lai mūs pazīst kā varoņus. Mēs neatšķiramies no Jēzus mācekļiem. Viņi sāka cīņu par to, kurš no viņiem ir diženākais, ikreiz, kad Jēzus viņus atstāja vienus. Šī sacensība saasinājās līdz brīdim, kad Jēkabs un Jānis pierunāja savu māti pajautāt Jēzum, vai viņas dēli Debesīs varētu sēdēt Viņam pa labo un kreiso roku! Es bieži iztēlojos, kā varēja izskatīties viņu strīdi.
Matejs: „Vai redzējāt to veco vīru, kuru vakar dziedināju? Viņš bija akls kopš dzimšanas.”
Pēteris: „Tas bija nieks. Es palīdzēju puisim, kurš bija akls un mēms pēc bērnībā notikušā negadījuma ar ēzeli!”
Jūda: „Ak, tā? Bet vai jūs, puiši, esat kādreiz saņēmuši šādu ziedojumu?” (Izvelk monētu maisiņu no kabatas.)
Toms: „Es tiešām par to šaubos.”
Jēkabs un Jānis – saukti par Pērkona dēliem – vienbalsīgi saka: „Tas mani padara traku!”
Šķiet, Jēzus veltīja daudz laika, lai liktu puišiem pārtraukt sacensties savā starpā. Viņš grupas vidū nolika bērnu un noturēja mācību stundu par ieiešanu Debesu valstībā kā bērnam. Viņš noģērbās, mazgāja viņiem kājas un runāja ar viņiem par pazemību. Viņš izskaidroja, ka ikviens Viņa valstībā ir svarīgs neatkarīgi no tā, cik nevērtīga šī persona varētu šķist. ... "
Vairāk lasiet Krisa Valotona grāmatā “Ķēniņa bērnu brīnumainā dzīve”
Svētīgi,
NS :)
