Kuldīgā izveidots bērnu rotaļu centrs

JAUNRADES INICIATĪVU CENTRS KULDĪGĀ

JAUNRADES INICIATĪVU CENTRA IZVEIDE KULDĪGAS NOVADA PIRMSSKOLAS BĒRNIEM

Tiek uzsākta projekta "Jaunrades iniciatīvu centra izveide Kuldīgas novada pirmsskolas bērniem" īstenošana Kuldīgā, Kaļķu ielā 33. Ir atvesti pirmie materiāli.

Jaunrades iniciatīvu centrā tiks veicināta bērna intelektuālā, emocionāla, fiziskā un garīgā attīstība vecuma posmā no 1 līdz 6 gadiem. 

Centra izveidei tiks iegādāti mācību materiāli, mūzikas un sporta inventārs. Katram iegādātajam materiālam un inventāram  ir izglītojošs mērķis, kas palīdzēs bērnam attīstīt prasmes dažādām dzīves jomās. Izvēloties vienu no materiāliem, pirmajā reizē pedagogs to nodemonstrē, lai bērns uztvertu dotā darba uzdevumu. Brīvība darba izvēlē, darbošanās ilgumā, iespēja atgriezties pie vienkāršākiem materiāliem, centra pedagogu palīdzība un atbalsts, miers, klusums, kārtība, darbīga atmosfēra – tā ir gaisotne, kas valda telpā. Būs iespēja bērniem piedalīties nodarbībās grupās vai individuāli. Piedāvātās nodarbības tiks iedalītas – arhitektūra,  māksla & dabas zinības; mūzika & sports. Nodarbību laikā bērni tiek sadalīti atbilstošā vecuma grupās, līdz ar to mācību materiālu izvēle ir attiecināma bērnu vecumam. Arhitektūra & māksla palīdzēs nostiprināt un attīstīt bērna psiholoģisko noturību,bērni iemācās pietiekami ilgstoši veltīt uzmanību darbam, attīsta koncentrēšanās spējas, kā arī bērns iepazīst formu dažādību. Mūzikas nodarbības notiek arī bērniem dažādās vecuma grupās, tādējādi attīstot bērna uzmanību, koncentrēšanās spēju un sabiedriskumu  agrā bērnībā. Nodarbību galvenais uzdevums būs izzināt un attīstīt bērna talantus, tādējādi caur variējamo nodarbību prizmu, atraisīt bērnā radošumu, jūtīgumu, kas mīsies ar gudrību un inteliģenci. Centrs darbosies pēc pierakstu principa.

Ar projekta "Jaunrades iniciatīvu centra izveide Kuldīgas novada pirmsskolas bērniem" ieviešanu, vēlamies piedāvāt novada bērniem pirmsskolas centru, kuru varēs apmeklēt bērni no 1 gada vecuma. Otrs pakalpojums, ko sniegsim ar centra izveidi - "sestdienas rotaļugrupa", t.i. bērna pieskatīšana sestdienās, piemēram, vecāki vēlas doties uz izstādi un tai pat laikā bērnu pieskatīs uzticamas auklītes.

Projekts tiks realizēts sadarbībā ar Eiropas Savienības Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībā un Kuldīgas novada Domi.

Aicinām vecākus ar bērniem iepazīties ar jau piegādātajiem materiāliem Kaļķu ielā 33, 2.stāvā, Kuldīgā. Pieteikšanās apmeklējumam rakstot uz epastu tevamantojums@gmail.com

MORĀLĀ REVOLŪCIJA

 

 Neliels ieskats grāmatā "Morālā revolūcija".

 

Bojāejas priekšvakarā

Tā bija auksta novembra diena Atlantā. Tikko bija noslēgusies nogurdinoša konference, un es ārkārtīgi gribēju nokļūt mājās. Es tiku cauri drošības dienestam un iekāpu lidmašīnā, cerēdams starp svešiniekiem netraucēti atpūsties. Es atradu savu vietu, sakārtoju savas mantas un beidzot atlaidos krēslā. Piesprādzēdamies es silti uzsmaidīju man blakus sēdošam maza auguma pusmūža vīrietim, bet oficiāli nesasveicinājos. Viņš pastiepa roku un iepazīstināja ar sevi. Es arī nosaucu savu vārdu un cerēju, ka ar to viss beigsies. Taču izskatījās, ka vīrietim ļoti gribējās parunāties, un viņš neatlaidīgi turpināja uzdot jautājumus par manu nodarbošanos un galamērķi.

Kad vīrietis atklāja, ka esmu mācītājs, viņš visai uzsvērti darīja man zināmu, ka ir liberāls ateists, ebreju uzņēmējs. Viņš izskatījās pārsteigts, kad es ignorēju nepārprotamo uzaicinājumu ar viņu diskutēt. Es vienkārši piekrītoši pamāju ar galvu, akceptēdams viņa nostāju. Viņš turpināja, stāstīdams, ka viņa uzņēmums ražo ortopēdiskos apavus cilvēkiem, kam ir problēmas ar pēdām, taču šī nodarbošanās nekad nav bijusi ienesīgs peļņas avots.

“Es kādreiz esmu bijis uzņēmējdarbības konsultants,” es atbildēju cerībā, ka šis kopējais temats mazinās mūsu starpā radušos spriedzi. Viņš patiesi ļoti priecājās, ka var parunāt par savu biznesu, un, mūsu sarunai turpinoties, es sāku izklāstīt biznesa plānu, kā viņa uzņēmums varētu kļūt daudz ienesīgāks. Viņš izņēma no mapes bloknotu un sāka rakstīt piezīmes. Pēc trim stundām un desmit pierakstītām piezīmju lapām manam draugam bija sīki izstrādāts plāns, kā viņa neveiksmīgais bizness varētu nest peļņu. Viņš bija tik ļoti sajūsmināts, ka pateicībā noteikti gribēja izgatavot man kurpes pēc individuāla pasūtījuma – un tā bija visai zīmīga 2500 dolāru vērta dāvana.

Tad notika kaut kas pilnīgi traks. Viņa sejas izteiksme pārmainījās, it kā šis vīrs tikko būtu atcerējies, ka ir liberāls ateists, un sajustos slikti, ka izturējies pret mani draudzīgi. Viņš pēkšņi jautāja: “Ko jūs domājat par abortiem?” Es varēju sajust lidmašīnā augošo spriedzi. Es noliecu galvu, saprazdams, ka mums ir ļoti atšķirīga dzīves vērtību sistēma. Tad es kādu brīdi domāju, kā atbildēt uz viņa jautājumu.

“Jūs esat ebrejs, vai ne?” es pajautāju.

“Jā,” viņš, it kā aizsargādamies, atbildēja. “Es jums jau teicu, ka esmu!”

“Vai zināt, kā Hitlers pārliecināja vāciešus iznīcināt vairāk nekā sešus miljonus jūsu ebreju senču?” Vīrietis cerīgi skatījās uz mani, tāpēc es turpināju. “Hitlers pārliecināja viņus, ka ebreji nav cilvēki, un tad iznīcināja jūsu ļaudis kā žurkas.”

Es redzēju, ka esmu piesaistījis viņa uzmanību, tādēļ turpināju. “Vai jūs saprotat, kā amerikāņi paverdzināja, mocīja un nogalināja miljoniem afrikāņu? Mēs pasludinājām, ka viņi nav cilvēki, tādējādi mūsu konstitūcija uz viņiem neattiecās, un tad mēs izturējāmies pret viņiem sliktāk nekā pret dzīvniekiem.”

“Un kā ar Amerikas kontinenta pamatiedzīvotājiem?” es neatlaidīgi turpināju. “Vai varat iedomāties, kā mēs panācām, ka indiāņus medīja kā savvaļas dzīvniekus, izdzina no viņu zemēm, nodedzināja viņu ciemus, izvaroja viņu sievietes un noslaktēja viņu bērnus? Vai jums ir kaut mazākā sajēga, kā parastus cilvēkus var padarīt par nežēlīgiem slepkavām?”

Kamēr es formulēju savu domu, mans ebreju draugs bija kluss un viņa acis bija asaru pilnas. “Mēs likām cilvēkiem noticēt, ka Amerikas pamatiedzīvotāji ir savvaļas mežoņi, nevis īsti cilvēki. Tad mēs bez sirdsapziņas pārmetumiem par izdarītajām ļaundarībām varējām izturēties pret viņiem rupji un nežēlīgi! Vai tagad jūs saprotat, kā mēs esam pārliecinājuši mātes nogalināt savus bērniņus? Mēs izmantojām vārdu auglis, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “atvase, pēcnācējs”, un piešķīrām tam jaunu definīciju, lai pierādītu, ka nedzimis bērniņš nav cilvēks. Mātēm mēs pateicām: “Tas, kas ir jūsu klēpī, nav īsts bērniņš; tas ir auglis, audi, kas dažas sekundes pirms izkļūšanas no dzemdes pārtop par cilvēcisku būtni.” Tādējādi mēs varējām apgalvot, ka tikai viens cilvēks ir tiesīgs lemt par aborta izdarīšanu, un tad pārliecinājām mātes, ka sievietēm ir tiesības atbrīvoties no embrionālajiem audiem, proti, pārtraukt sava bērniņa dzīvības procesu. Mūsu konstitūcija nespēj aizstāvēt nedzimušos, jo viņi nav īsti cilvēki. Viņi ir tikai nedzīvas audu piciņas.”

Tagad pār viņa vaigiem ritēja asaras. Es ieskatījos viņam acīs un teicu: “Jūsu tautieši, Amerikas pamatiedzīvotāji un afroamerikāņi varētu kļūt par dižākajiem nedzimušo aizstāvjiem visā pasaulē. Galu galā jūs zināt, kā tas ir, kad sabiedrība maina jūsu statusu, lai pēc tam varētu jūs iznīcināt kā rasi. Taču ironiski ir tas, ka šajā valstī augstākais abortu skaits ir novērojams tieši jūsu rases pārstāvēm! Kāds joprojām cenšas iznīdēt jūsu tautu, un jūs to pat nenojaušat. Vārdi ir mainīti, bet sižets ir palicis tas pats!”

Beidzot viņš to vairs nespēja izturēt. Viņš izsaucās: “Es nekad iepriekš neesmu neko tamlīdzīgu dzirdējis! Es esmu kopā ar nepareizajiem cilvēkiem. Mani ir vazājuši aiz deguna!”

Grāmatu var iegādāties grāmatnīcās vai rakstot uz epastu tevamantojums@gmail.com . Drīzumā tā būs pieejama arī elektroniski.

N.

MORĀLĀ REVOLŪCIJA

 

Izdevniecības "Tēva Mantojums" izdotās jaunākās grāmatas. Tās var iegādāties lielākajās Latvijas grāmatnīcās vai rakstot uz epastu: tevamantojums@gmail.com

JAU PAVISAM DRĪZ IZNĀKS GRĀMATA

 No grāmatas:

"Kur tas viss sākās

1987. gadā Trinitijas apgabala probācijas departaments lūdza mani vadīt mūsu apgabala probācijas programmā iesaistīto bērnu grupu. Divas reizes nedēļā triju mēnešu garumā man būtu jābūt ar viņiem, kamēr departaments strādāja ar jauniešu vecākiem.

Sapratu, ka esmu pilnīgi nesagatavots, lai strādātu ar šiem bērniem. Jau pirmajā vakarā manā uzraudzībā bija 37 vidusskolēni, kas vairāk kā divas stundas kopā spēlēja volejbolu vai basketbolu. Toreiz izšķīru piecus dažādus kautiņus. Vēl es atklāju, ka šiem pusaudžiem nav nekādas morāles. Viņu dzīvēs neviens nebija ielicis nekādas pamatzināšanas par to, kā vajadzētu uzvesties ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tas bija šausmīgs un biedējošs sākums.

Beidzot pienāca puslaiks. Visi bērni apsēdās uz parka soliem ļodzīgajā metāla konstrukciju sporta zālē. Kamēr viņi tur tādi dusmīgi un nepacietīgi sēdēja, gaidīdami, kad atsāksies spēles, es dalījos ar Līdzību par gredzenu, ko tajā vakarā, dodoties uz sporta zāli, man bija devis Tas Kungs (to atstāstu 1.nodaļā). Es biju tik ļoti satraucies, ka knapi spēju parunāt; bet, kamēr es stāstīju līdzību, viņu nepacietība lēnām izgaroja, atklājot ievainotas un izsalkušas sirdis.

Neviens nekad nespētu iedomāties, ka šie jaunie cilvēki alka uzzināt patiesību par savu seksualitāti. Ārēji viņi bija spēcīgi un rupji. Spēlējot basketbolu, viņi tvarstīja viens otru aiz kājstarpēm un apsaukājās ar visneķītrākajiem lamu vārdiem, kādus vien var iedomāties. Bet, kad es dalījos ar stāstu, viņi visi sāka raudāt. Sākumā viņi bija apmulsuši un centās noslēpt savas asaras, bet, stāstam turpinoties, daudzi no viņiem jau raudāja atklāti. Viņu reakcija mani ļoti aizkustināja. Kad savu stāstāmo biju beidzis, viņi vienkārši sēdēja pilnīgā klusumā. Mēs visi varējām sajust tādu kā pārdabisku bijību. Pār mums kā neredzama sega bija pārklājies svēts klusums." (Kriss Valotons)

No grāmatas "Ķēniņa bērnu brīnumainā dzīve"

Īss ieskats grāmatā:
"Kad iegāju viesistabā, starp trim maniem mazbērniem, kas cīkstējās uz grīdas, tikko bija uzliesmojis strīds.

Piecus gadus vecais Elija kliedza: „Es esmu Zirnekļcilvēks,” un izšāva iedomātu tīklu uz Īzaku, kuram bija 4 gadi.

Īzaks protestēja: „Es esmu Zirnekļcilvēks!”

„Nē, tu nevari būt Zirnekļcilvēks,” Elija neatlaidīgi uzstāja, lai nostiprinātu sava stāvokļa pārākumu pār jaunāko brālēnu. „Es jau esmu Zirnekļcilvēks! Tu vari būt Supermens!”

Tieši tad Railija, Elijas trīs gadus vecā māsiņa, iesaucās: „Es gribu būt Zirnekļcilvēks! Es gribu būt Zirnekļcilvēks!”

Elija stingrā balsī noteica: „Railij, tev jābūt kādam citam! Tu nevari būt Zirnekļcilvēks! Es jau esmu Zirnekļcilvēks!”

„Papa!” viņa ieraudājās. „Elija nedalās. Viņš nespēlē godīgi! Viņš neļauj man būt Zirnekļcilvēkam!”

„Railij,” es teicu, paņemdams viņu rokās, „kāpēc lai tu nebūtu Brīnumsieviete? Brīnumsieviete var uzveikt Zirnekļcilvēku, un viņa ir skaista tāpat kā tu.”

„Nu, labi,” viņa atbildēja, kamēr slaucīju viņas asaras.

Novērodams savu septiņu mazbērnu spēles, esmu pamanījis vienu lietu – viņi nekad necīnās par to, kurš būs atkritumu izvedējs. Viņi strīdas par skaistās princeses, Betmena, Zirnekļcilvēka, Supermena vai cita supervaroņa lomu, no kuriem dažus neesmu pat dzirdējis. Taču viņi nekad neķildojas par „neveiksminieka” lomu.

Katrs no mums kādā dzīves jomā esam alkuši pēc diženuma, vēlēdamies, lai mūs pazīst kā varoņus. Mēs neatšķiramies no Jēzus mācekļiem. Viņi sāka cīņu par to, kurš no viņiem ir diženākais, ikreiz, kad Jēzus viņus atstāja vienus. Šī sacensība saasinājās līdz brīdim, kad Jēkabs un Jānis pierunāja savu māti pajautāt Jēzum, vai viņas dēli Debesīs varētu sēdēt Viņam pa labo un kreiso roku! Es bieži iztēlojos, kā varēja izskatīties viņu strīdi.

Matejs: „Vai redzējāt to veco vīru, kuru vakar dziedināju? Viņš bija akls kopš dzimšanas.”

Pēteris: „Tas bija nieks. Es palīdzēju puisim, kurš bija akls un mēms pēc bērnībā notikušā negadījuma ar ēzeli!”

Jūda: „Ak, tā? Bet vai jūs, puiši, esat kādreiz saņēmuši šādu ziedojumu?” (Izvelk monētu maisiņu no kabatas.)

Toms: „Es tiešām par to šaubos.”

Jēkabs un Jānis – saukti par Pērkona dēliem – vienbalsīgi saka: „Tas mani padara traku!”

Šķiet, Jēzus veltīja daudz laika, lai liktu puišiem pārtraukt sacensties savā starpā. Viņš grupas vidū nolika bērnu un noturēja mācību stundu par ieiešanu Debesu valstībā kā bērnam. Viņš noģērbās, mazgāja viņiem kājas un runāja ar viņiem par pazemību. Viņš izskaidroja, ka ikviens Viņa valstībā ir svarīgs neatkarīgi no tā, cik nevērtīga šī persona varētu šķist. ... "

 

Vairāk lasiet Krisa Valotona grāmatā “Ķēniņa bērnu brīnumainā dzīve”

Svētīgi,

NS :)

Par autoriem ...

Kriss Valotons

KRISS VALOTONS ir Bēteles kalpošanas skolas dibinātājs Redingā, Kalifornijas štatā, ASV. Kopā ar Bilu Džonsonu viņš vada Bēteles draudzi. Viņš ir ievērojams mācītājs un lektors, kurš ar savu vīziju un degsmi vēlas sagatavot “Elijas paaudzi” beigu laiku lielajai pļaujai. Kopā ar sievu Ketiju viņi ir skolojuši, palīdzējuši pieaugt un garīgi aprūpējuši ticīgos pravietiskajā kalpošanā, kā arī kalpošanas skolās daudzās pasaules valstīs. Kriss ir vairāku grāmatu autors.

Bils Džonsons

BILS DŽONSONS ir Bēteles draudzes mācītājs Redingā, Kalifornijas štatā, ASV, un veiksmīgs vairāku grāmatu autors. Viņš kopā ar sievu Beniju kalpo un palīdz draudžu vadītajiem visā pasaulē garīgi pieaugt un dziļi iesakņoties Dieva Vārdā. Bils ir mācītājs jau piektajā paaudzē ar bagātīgu mantojumu Svētajā Garā. Viņš māca, ka esam pasaulei parādā sastapšanos ar Dievu un ka evaņģēlijs bez spēka nav tas pats evaņģēlijs, ko Jēzus sludināja.

Iznākusi grāmata "Ķēniņa bērnu brīnumainā dzīve"